AWARD

AWARDIEŠU ekspedīcija uz dzimto novadu

Lai izpildītu starptautiskās jauniešu pašizaugsmes programmas ‘’AWARD’’ bronzas līmeņa programmu, mums, skolas astoņām awardietēm,  vajadzēja doties patstāvīgā divu dienu ekspedīcijā. Kopā ar skolotāju Gaili jau iepriekš tika sastādīts maršruts un pārrunāta ekspedīcijas norise.
    DSCF2755

Uz galeriju Award ekspedīcija >>

17. jūnijā mūsu ekspedīcija, kurā mēs, 5 meitenes (trīs bija kaut kur nomaldījušās), devāmies piedzīvojumu meklējumos. Draudzīgās klasesbiedrenes Vita, Līga, Rasma, Diāna un Māra, turot rokās karti un ar ekipējumu mugurā, satikās 8.00 pie ‘’K-Rautas’’, kas ir maršruta sākuma un gala punkts. Sagaidot visas un pārrunājot pašu svarīgāko ar skolotāju Gaili, devāmies ceļā.

    Par pirmo pieturas punktu kļuva ‘’Apkalnmājas’’ – ādas izstrādājumu izgatavošanas vieta. Mēs mazliet pavērojām apkārtni, uzņēmām dažas bildes un devāmies tālāk, līdz nonācām līdz Adamovas skolai, kur tika ieturēta otrā nelielā pauze. Piesēžot uz kāda liela akmens Adamovas ezera krastā, apēdām pa kādai maizītei un padzērāmies, kā arī braši karojām pret mums uzbrūkošo odu baru, dāsni smidzinādamas viena otrai virsū pretodu līdzekli.

    Pēc kāda laika ceļš turpinājās pa zemes ceļu. Mēģinot atrast Purmaļu dižakmeni, nonācām pie skatu torņa, kurā augšā neviena neuzdrošinājās līst, bet kādā augstākā pakalnā uzrāpāmies gan, lai varētu nofotografēt skatus uz ezeru, mežiem, viesu mājām un vienkārši izbaudīt apkārtējo dabu. Katra no mums gājiena laikā ar kaut ko aizrāvās: dažas meitenes sarunājās savā starpā, kāda vienkārši baudīja dabas skaistumu, vēl daža laba padalījās savās sirdsbēdās, cita pina vainagus no puķēm, kuras saplūca pa ceļam.

    Bija jau aptuveni pusdienas laiks, ejot jau bija pavadītas vairākas stundas, tāpēc pamazām sāka parādīties pirmās noguruma pazīmes. Iemaldījāmies kādā pļaviņā pie meža un piesēdām uz akmeņiem, lai izpētītu labāk mums doto karti. Tad nācās paieties atpakaļ, jo nebijām aizgājušas pa pareizo ceļu. Izjūtot karsto sauli, mēs mēģinājām atrast mistisko Purmaļu dižakmeni, pat tika apstādināta kāda mašīna un zvanīts skolotājai Gailei. Galu galā nācās ieturēt pauzi zālienā pie kādas pamestas mājas, jo pusdienu pārtraukums bija kritiski nepieciešams visām – bija vēl krietns ceļš ejams un nedrīkstēja pieļaut saules dūrienu vai pārgurumu. Nolēmām doties atpakaļ uz galveno ceļu, sastapām vietējo iedzīvotāju, kurš paskaidroja, ka bija vien tik jāiet garām pamestajai mājai mežā, tad būtu arī dižakmens, taču vēlmi vēlreiz iet atpakaļ neizrādīja neviena, jo jau tāpat bija nostaigāts pietiekami liels nevajadzīgs ceļa posms.

    Metām Purmaļu dižakmeņa meklēšanai mieru un devāmies uz Sondoriem, kur mazajā veikaliņā tika sapirkti dažādi sirdi sildoši un uzmundrinoši kārumi katrai, kuri ar lielāko prieku nākamo minūšu laikā tika arī notiesāti. Mazu gabaliņu aiz Sondoriem sāka līt lietus, tāpēc nācās apstāties autobusu pieturā, lai apģērbtu lietusmēteļus. Garastāvoklis tādēļ pasliktinājās, taču tas nevienai netraucēja ākstīties un māt pretī braucošajām mašīnām.

    Nonākot pie otrā dižakmeņa (kurš tika atrasts bez īpašas maldīšanās), lietus beidzās. Tikai noģērbti lietusmēteļi, un mēs jutāmies nedaudz labāk, jo tomēr lietus bija uzmundrinoša pārmaiņa pēc vairāku stundu saules karstuma. Tiesa, karstums atgriezās ļoti ātri un lielā spēkā, jo mēteļi un drēbes izkalta gandrīz momentāni.

    Ļoti nopriecājāmies, atnākot pie podnieka Viktora Pankova. Pirmkārt, bija iespēja satikt slaveno keramiķi, un, otrkārt, tas bija pēdējais apskates punkts šodienai un tas nozīmēja, ka naktsmītne ir pavisam tuvu. Pēc sarunas ar V. Pankovu turpinājām iet tālāk. Jau bija manāms arī diezgan liels nogurums (neliegšos, īpaši man un tām, kuras nebija radušas iet tādos pārgājienos), arī Mārai ar Diānu pamazām sāka izsīkt spēki, jo tomēr iet tādu ceļu un izturēt karstu sauli, turklāt stiepjot somas ar drēbēm, ēdamo un ekipējumu, ir ļoti grūti. Saulē apdegusī āda mazliet sūrstēja, noberztās kājas arī lika sevi manīt, un galu galā sanāca tā, ka daļa grupas gāja diezgan raitā solī, un daļa vienkārši pēdējiem spēkiem vilkās nopakaļ. Krietni samērcējām kājas, ejot cauri pielijušajai pļavai un mežam, nācās iet cauri arī nātrēm, ko visstiprāk no komandas meitenēm droši vien izjuta Diāna, kura nesen bija pārģērbusi īsos šortiņus un krekliņu, sakot, ka tādā karstumā nav iespējams iet garajās biksēs. Nācās šķērsot vairākus pārplūdušus strautiņus, ko es ar savām stārķa kājām izdarīju bez īpašām problēmām, tiesa, daža laba gan paspēja ieslīdēt strautiņā iekšā. Iznācām uz zemes ceļa, un līdz naktsmītnei bija palicis mazāk par kilometru, tāpēc sasparojāmies un ar žļerkstošām kedām un pārslogotiem muskuļiem devāmies vien uz priekšu. Gāja neizturami grūti, tā komandas daļa, kura izvirzījās priekšā, mudināja tos, kuri atpalika, kas izraisīja dažu ‘’laipnu vārdu’’ vilni uz priekšā esošajām no atpalicēju puses, taču pēdējiem spēkiem tomēr nonācām atpūtas vietā ap kādiem puspieciem pēcpusdienā.

    ‘’Sondoru’’ māju saimnieki uzņēma mūs negaidīti laipni, ierādīja mums vietu nelielā, taču diezgan mājīgā, darbarīku šķūnītim līdzīgā ēkā (lai nebūtu jāsalst teltīs, kā viņi paši sacīja), kā arī iedeva mums spilvenus un segas, ko paklāt apakšā, lai nav jāguļ uz cietas koka grīdas. Iekārtojām sev guļamvietas uzreiz (pie reizes pakarojot par to, kuras gulēs pie loga), lai pa tumsu nebūtu jāblandās apkārt, stiepjot guļammaisus un kāpjot viena otrai pāri. Dabūjām atļauju peldēties ezerā, kā arī ugunskura vietu, ko mums iekūra izpalīdzīgie puiši. Izkravājām savas mantas, daža laba pārģērbās, izslaucījām ēku no putekļiem, pie mums tika ienests galds un daži soliņi, lai mēs varētu sēdēt un ēst. Nedomāju, ka to teikšu, taču mazā šķūnīša ēka bija pati mājīgākā vieta pasaulē – laikam tāpēc, ka saimnieki bija tik laipni un mēs pašas saviem spēkiem to bijām izslaucījušas un iekārtojušas par mūsu mājvietu uz vienu dienu.

    Noskaloju kājas ezerā, tad aizņēmos Diānas aptieciņu un kopā ar Līgu apstrādājām ar ūdeņraža pārskābi savas noberztās kājas. Uz pēdas aizmugures biju pamanījusies uzberzt 3 tulznas, turklāt vienu uz otras, pie tam divas no tām jau bija pārsprāgušas un nežēlīgi sūrstēja, turklāt grauzošā ūdeņraža pārskābe nemaz neatvieglināja šo procesu. Sākās neliela panika, jo domāju, ka no rīta vispār nespēšu nekur paiet, taču apkārtējo meiteņu rosība, sarunas un nu jau uzlabojusies oma lika man pasmaidīt, un savas noberztās kājas un sāpošos muskuļus atstāju otrajā plānā kā kaut ko nenozīmīgu. Galu galā, tā bija pirmā reize, kad visas kopā devāmies pārgājienā, turklāt tā bija iespēja pabaudīt svaigo gaisu un lauku sētas atmosfēru, un tas nenotiek katru dienu, tāpēc nolēmu lieki neraizēties un visu atlikušo vakaru vienkārši nostaigāju basām kājām, lai jau tulznas dzīst.

    Cepām desiņas, kas izraisīja ne mazumu jautru mirkļu, un, lai gan joprojām gaisā sastindzis bija ‘’apvainošanās’’ klusums, gan tās izturīgākās, gan atpalicējas bija mēmi piedevušas viena otrai. Tika ēstas siltas desiņas, līdzpaņemtās maizītes un dārzeņi, aplejamās zupiņas un dzerta tēja. Pēc tam pārējais vakars tika pavadīts jautrās sarunās un kāršu spēlēs, līdz laipnie saimnieki mūs pasauca uz tikko izkurināto pirti. No šāda piedāvājuma neviena neatteicās – noskalot saulē apdegušo un sasvīdušo ķermeni bija lielākā laime pasaulē, turklāt neliela pakarsēšanās pirtī noņēma atlikušo stresu un nogurumu.

        No rīta, paēdot brokastis, sakravājot mantas un pasakot paldies saimniekiem, tika turpināts ceļš. Bijām krietni aizsnaudušās, lielākās filozofes jeb mēs ar Māru nosnaudām līdz pat pusdeviņiem, taču paātrinājām tempu, un jau kādas 10 minūtes pāri deviņiem bijām gatavas doties tālāk. Uzlīmēju plāksterus uz savām tulznām, un, man par lielu prieku, tās nesāpēja pat uz pusi tik traki, cik es biju iedomājusies, tāpēc turpinājām ceļu, tiesa, mazliet lēnākā tempā nekā vakar, jo, galu galā, mums nekur nebija jāsteidzas. Atpakaļceļā bija paredzēti tikai 2 objekti – keramiķis Vogulis (kuru mums tā arī neizdevās satikt) un Adamovas ezera akmeņainā pludmale, kurā mēs ieturējām šodienas pusdienu pauzi. Saule cepināja tieši tāpat kā vakar, ja ne spēcīgāk, tāpēc pusdienās notiesājām visus pāri palikušos krājumus, tad turpinājām nu jau nedaudz palikušo gājienu pa Lendžu ceļu.

    Sākās kārtējā grupas dalīšanās skrējējos pa priekšu un atpalicējos. Kādu trešdaļu ceļa nogāju viena visiem pa priekšu (pašai par lielu izbrīnu), tiesa, garastāvoklis visām bija nenoraksturojams – varēja just, ka ir vēlme nokļūt mājās, jo karsta diena nebūt neveicināja vēlmi kaut kur iet, it īpaši pa zemes ceļu, kur garāmbraucošās mašīnas dāsni apbēra mūs ar putekļu un smilšu devu. Uzejot uz galvenā autoceļa, pazvanījām skolotājai Gailei, lai brīdinātu par drīzu ierašanos.

    Mēs, ekspedīcijas dalībnieces, tikām satiktas pie ‘’K-Rautas’’ ar ovācijām un saldējumu no skolotājas Gailes puses. Tika uzņemta fināla ierašanās bilde, tad apsēdāmies autobusa pieturā, lai izveidotu mutisku kopsavilkumu. Katra no meitenēm novērtēja gan savu, gan citu, gan arī visas grupas darbu kopumā, pasakot ekspedīcijas plusus un mīnusus. Viedokļi par ekspedīcijas norisi un grupas darbu atšķīrās, vietām pat krasi atšķīrās, radot vētrainu diskusiju, taču tomēr galvenais secinājums bija tāds, ka šī ekspedīcija zināmā mērā ir palīdzējusi katrai no mums – citai iepazīt ekspedīcijas būtību, labāk saprast sevi un citus, uzlabot fizisko stāvokli, apskatīt objektus Rēzeknes apkārtnē, izbaudīt dabu. Man tā bija lieliska iespēja labāk iepazīt un sadraudzēties ar tiem, ar kuriem ikdienā kontaktējos mazāk, kā arī saprast atbildību ne tikai par sevi, bet arī par citām dalībniecēm un atzīt sevi kā daļu no grupas.

    Lai ekspedīcija prasīja no mums daudz spēka un pacietības (arī stiprus nervus, lai spētu savaldīgi pieņemt lēmumus), tomēr tā palīdzēja arī iepazīt citai citu, saprast citu vājības un iemācīties nenosodīt vienai otru, tāpēc tika izteikta arī vēlme doties šāda veida ekspedīcijā vēlreiz.

Ekspedīcijas dalībniece Vita Jurāne

Iesaistāmies Awardā

 2011. gada 14. un 15. oktobrī mēs, Rēzeknes 5. vidusskolas četras meitenes (Māra Avišāne, Rasma Asare, Sintija Spīķe un Evelīna Rancāne), skolotājas Ivetas Gailes pavadībā devāmies uz Līvāniem, kur notika interaktīvs pasākums jauniešiem "Programma AWARD – tavs izaicinājums!”

Vai jūs zināt , kas ir Award? Tā ir starptautiskā pašizaugsmes programma jauniešiem. Par tās nozīmīgumu liecina fakts, ka 2009. gada jūnijā Latvijas Valsts eksprezidente Vaira Vīķe – Freiberga apliecinājusi vēlmi kļūt par Starptautiskās Edinburgas hercoga pašaudzināšanas programmas Award patronesi Latvijā.

Tā nu mēs atsaucāmies uz uzaicinājumu piedalīties šajā pasākumā un sasēdušas skolotājas mašīnā jautri devāmies uz Līvāniem. Pasākums notika Līvānu 1.vidusskolā (diezgan līdzīgā kā mūsu). Pirmais vakars bija iepazīšanās un sadraudzības vakars. Ļoti interesanti likās priekšnesumi, kuros jauniešiem dažādos interaktīvos veidos rādīja savu izpratni par Award. Šķiet, mūsu priekšnesums arī visiem patika.

Mūs uzrunāja un par Award programmu stāstīja programmas AWARD koordinatore Latvijā Eva Solovjova.

Un tad ieradās slavenā Līvānu folkloras danču kopa ,,Cīrulītis”.

Spēlējām un dejojām. Vienā no spēlēm Sintija uzvarēja. Tā bija spēle ar kartupeli. Viņa bija veikla un palika pēdējā ar kartupeli rokā, apspēlējot 19 gadu vecu puisi. Balvā viņa dabūja pilnu plastmasas šķīvi ar konfektēm . Viņai pašai bija milzīgs gandarījums par šo uzvaru un balvu.
Dejas bija daudzas. Ļoti interesantas dejas, bet tā kā grīda bija nedaudz slidena, dažbrīd sanāca arī paslidot.

Otrās dienas rītā visiem bija rīta rosme, kurā izvingrojāmies un nospriedām, ka daži pat trenējās futbolā, jo bija visādi uzdevumi saistībā ar futbolu.

Paēdām un salasījāmies pie skolas lai dotos un sporta dienas vietu. Mēs dalījāmies komandās. Sporta dienā mēs braucām ar laivām, bija arī riteņbraukšana pa noteiktu trasi, atbildējām uz jautājumiem par AWARD, šāvām mērķī, bija neliela stafete, pārvarējām šķērsli pa iestieptām virvēm, pirms tam iepazīstot karabīnes un sasaistes principus, nūjojām un cepām pankūkas!

Pēc sporta dienas katrai komandai kā ceļamaizi iedeva vietējā Līvānu ražojuma kraukšķus.

Cik varēja spriest par šo notikumu, visiem patika. Kuram vairāk, kuram mazāk, bet patika. Vēlētos vēl kādu reizi piedalīties tādā piedzīvojumā, kā arī padomā ir oficiāla iesaistīšanās šajā organizācijā.

Evelīna Rancāne, 8.a klases skolniece

Copyright 2012. Free Joomla 2.5 templates. Rēzeknes 5. vidusskola